Post with 2 notes
Cepumz v. 2012
Kārtējais dzīves gads ir paskrējis garām nemanot. Daudz visādu brīnumu šogad redzēts, daudz visādu varenu lietu šogad izdarīts, vēl vairāk cilvēku iepazīts kā visos citos gados. Daudz pārdzīvojumu, daudz prieka, daudz visādu reāli debīlu lietu darīts un vēl vairāk ar čomiem šo debīlo lietu tika labots. Īsāk sakot - gads kā gads, tikai šogad beidzot izdarīju daudz tādu lietu, kuras agrāk darīt bija bail vai arī vienkārši par to bija pilnīgi vienalga. Ja atskatos uz savu 2012. gadu, tad jāsāk jau ar iepriekšējo Vecgada vakaru.
Janvāris. Viss baigi forši un tā, viss lieliski un baigi smuki, tikai, beigu beigās, alkohols asinīs bija mazliet par daudz un izdarīju to, ko darīt noteikti nevajag. Pēc tam aptuveni mēnesis dzīves kā uz adatām, kaut kas līdzīgs depresijai. ne reizi vien bija tādi brīži, ka bija tik sūdīgi, nu tik sūdīgi, ka pat vemt vai iet kārties negribējās - nebija jēgas. Lai nu kā, viss forši atrisinājās un tad, protams, nāca nākošās lietas, nākošie cilvēki.
Februāris. Sakiet ko gribat, bet ar to februāri kaut kas nav kārtībā. Nav tā lieta tīra. Aizgāju iedzert un atpūsties uz vienīgo, manuprāt, normālo publiski pieejamo izklaides vietu manā miestā un te, še Tev, ne es daudz dzēris biju, ne es biju apreibinājies kā savādāk, bet pēkšņi manā galvā ienāca doma, ka vajag pamēģināt ko tādu, ko sen jau gribējās. Bladāc! Un sanāca arī. Tikai pēc tam nedēļu skolā negribējās nevienu redzēt, jo visu laiku visi par to cītīgi atgādināja, kretīni tādi. *ironisks smaids*
Marts un aprīlis. Apvienoju abus šos mēnešus, jo nekas vērā ņemams vai īpašs nenotika. Biju Rīgā, Latvijas Universitātes Humanitāro Zinātņu fakultātē. Valsts krievu valodas olimpiāde. Rezultātus uzzināju maijā, tāpēc tas arī vēlāk. Vēl vienīgi tas, ka aprīļa vidū atklājām futbola sezonu.
Maijs. Beidzot pavasaris, beidzot daudz vairāk futbola. Beidzot man palika astoņpadsmit! Tagad pats esmu atbildīgs par sevi un par visām lietām ko daru. Man jau patīk, vismaz trijos naktī ejot mājās viegli iereibis neviens policists neko izdarīt nevar. Saņēmu krievu valodas rezultātus. Trešā vieta valsts olimpiādē - līdz šim mans lielākais mācību sasniegums manā mūžā. Ironiski, ka tieši savā astoņpadsmitajā dzimšanas dienā braucu uz Rīgu pakaļ apbalvojumam. Un uzreiz, Rīgā, izmantoju vienā no lielveikaliem iespēju iegādāties alu legāli. Vajadzības īsti nebija, tas bija vairāk kā simbolisks pirkums. Protams, skolas gads beidzās un iesoļoju vasarā.
Jūnijs. Viens no maniem mīļākajiem gada mēnešiem. Sākās rožaini un jauki, beidzās ne īpaši cerīgi un starojoši, tomēr, jāatzīst, ka es ieguvu ļoti daudz jaunu atziņu un apzinājos daudzu lietu būtību. Futbols, futbols, futbols. Daudz futbola. Gan pats spēlēju, gan skatījos Eiropas čempionātu. Visam pa vidu organizēju un vadīju līdz šim savā dzīvē lielāko pasākumu - Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas 12. klases izlaidumu 2011./2012. m.g.
Jūlijs. Vasaras vidus kā jau vasaras vidus. Rutīna, stagnācija, bet … es beidzot kļuvu par pilntiesīgu autovadītāju! Nosvinēju ar klasesbiedriem. Bija forši un tā. Pirmajās dienās pēc autovadītāja apliecības iegūšanas kopā nobraucu aptuveni 700 kilometrus. Sava veida maziņš ceļojums sanāca.
Augusts. Viss tāpat kā jūlijā. Ikdienas rutīna, pilnīgi morālā stagnācija un tad pienāca augusta trešā nedēļa. Devos deviņu dienu bezmaksas ekskursijā uz Sankt-Pēterburgu! Pirmo reizi mūžā sapratu, ka ir jēga mācīties, piedalīties visādās olimpiādēs un vispār - intelekts pāri visam! Iepazinu daudz, daudz, daudz jaunu cilvēku. Lieliski pavadīju deviņas dienas. Ieguvu daudz. Ļoti daudz. Es teiktu, ka ieguvu tik daudz, ka vēl tagad nespēju aiznest. Protams, tas viss bija pozitīvi. Laikam smieklīgākais atgadījums bija tas, kā mēs, četri puiši no Latvijas, lūdzāmies kopmītņu vecākajai, lai viņa mūs nenodot ekskursijas vadītājai, ka mēs naktī dzērām. Pirms aizbraukšanas visi četri sametām naudiņu lielajai šokolādei un pateicām paldies. Lai nu kā, izbaudīju to, ka Krievijā, 30 grādu karstumā, Tu drīksti iet pa ielu ar atvērtu alus pudeli un kāru muti to tukšot. Protams, redzēju daudz skasitu un neatkārtojamu vietu. Liekas, ka stāstīt par Sankt-Pēterburgu lietderīgāk būtu kādā atsevišķā ierakstā. Lai nu kā, augusts bija tas vasaras mēnesis, kuru es noteikti nekad neaizmirsīšu!
Septembris. Mēnesis sākās ar to, ka man bija tas gods, kopā ar manu draugu, svinīgi iesākt šo mācību gadu, kurš man skolā ir pēdējais. Vispār bija daudz jautru brīžu. Unikāla sporta diena ar klases pārbraucienu uz Munameģi uzreiz pēc tā. Tas bija kolosāls pasākums! Un, nākošajā dienā pēc šī klases pasākuma, saņēmu sava veida dāvanu un pārsteigumu svešās dzimšanas dienas svinībās. Kā sacīt jāsaka, skaista ir mana dzimtā pilsēta, skaista. Nakts tumsa tai piešķir noslēpumainu auru un patīkamu, mazliet sirreālistisku izskatu ēku siluetos.
Oktobris. Jāsaka, ka šis bija tāds vienmuļš un visnotaļ garlaicīgs mēnesis. Atmiņā iespiedušās ainas no skolotāju dienas, kad vadīju pasākumu skolotājiem un tie smaidi skolotāju sejās. Mazliet sanāca panervozēt par to, kā viss notiek, bet bija tā vērts, jo pēc tam visu skolu palaida mājās.
Novembris. Visnotaļ patriotisks mēnesis. Tāpat arī mēnesis, kad es biju spiests izlaist trešo pēc kārtas ballīti vienīgajā publiski pieejamajā vietā mūsu pilsētā, kur man patīk uzturēties. Tiesa, novembra spilgtākais notikums bija valsts svētku četras brīvdienas. Lieliski pavadītas tālu prom no mājām ideālā kompānijā. It kā varbūt arī neko īpaši daudz es neizdarīju, toties es lieliski pavadīju laiku un tas ir pats, pats galvenais. Vienīgi, kad trešajā dienā bija jābrauc mājup, tad galīgi negribējās. Lai nu kā, aizmigu teju momentāli kolīdz iekāpu autobusā un pamodos tikai dažus kilometrus no mājām.
Decembris. Saprotams, ka decembris vēl nav beidzies. Palikušas dažas dienas. Tomēr ir jau aizvadīta lielākā daļa laika un ir izdarīti teju visi darbi, kas bija paredzēti. Protams, visu mēnesi ar saviem kolēģiem dzīvojām skolas Ziemassvētku balles noskaņās. Pēdējā divas nedēļas pirms balles nevarēju normāli gulēt, jo visu laiku domāju ko un kā varētu darīt labāk. Ar savu uzticamo draugu, to pašu ar kuru svinīgi iesāku šo mācību gadu, pēdējās divās nedēļās pirms balles, pārrunāju faktiski pusi savas un pusi viņa dzīves. Tik daudz smējies nebiju sen. Lai nu kā, balle ir aizvadīta un arī tā saucamā “pēcballe” arīdzan bija visnotaļ izdevusies. Objektīvi spriest par to cik labi bija izdevusies pati Ziemassvētku balle man, protams, ir grūti, taču, cik esmu dzirdējis, tad atsauksmes ir visnotaļ pozitīvas. Tagad atlicis tikai viens liels pasākums - doties ciemos Jaunajā gadā un sagaidīt 2013. gadu prom no mājām. Mazs piedzīvojums 2012. gada izskaņā un 2013. gada sākumā.
Lasītāj, ja Tu esi izlasījis visu rakstu pilnībā un esi ticis līdz šai rindiņai, tad varu vienīgi teikt Tev lielu, lielu paldies, ka esi veltījis savu laiku, lai izlasītu to, cik raibi un krāsaini man ir gājis šogad. Man ir jāatvainojās, ja pagadās kāda gramatiska rakstura kļūda. Kā arī vēlos uzsvērt, ka es apzināti neizpaužu nekādus personu vārdus, vietvārdus vai ko citu, kas kādam varētu likties kompromitējošs. Tā ir vienkāršāk.
Vēlu Tev 2013. gadā atrast to, ko neesi atradis līdz šim, daudz laimes, daudz smaidu un noteikti iepazīt daudz jaunu cilvēku. Nesēdi malā - ej un dzīvo! Tikai darot kaut ko Tu iegūsti jaunu pieredzi, emocijas un bagātini sevi kā cilvēku. To tad arī Tev novēlu - bagātināt sevi kā cilvēku un atrast sen meklēto un kāroto.
Tavs Cepumz.
Ģenerālis.
Ja ģenerālis ir slikts, tad arī viņa izstrādātā kaujas stratēģija ir izmetama miskastē, bet, diemžēl, tieši ierindnieki būs tie, kas slacīs ar savām asinīm ģenerāļu kļūdas. Kļūdas, kas iesakņojas aklā fanātismā un utopiskā ticībā tam, ka tieši viņi - ģenerāļi - ir paša Dieva sūtīti mesijas, lai glābtu parastos mirstīgos no karā neizbēgamajām šausmām un izmisuma. Tieši šie paši, nekompetentie kaimiņu sētas pašpuikas, kuru ekscentriskie plāni mijas ar pilnīgu neizpratni par notiekošo kaujaslaukā un par noskaņojumu pašu vadītajā karaspēkā, kurš, kā izrādās, spieto un ir gatavs sacelties kuru katru mirkli, lai ne tikai pazemotu ģenerāļus paša ķeizara acīs, bet arī pamestus viņus, šīs štāba žurkas, kas dzīvo greznos apstākļos un bauda karavīru asiņu un sviedru slacītos augļus, pašus iegrūstu Elles karstuma cienīgajā cīniņā ar šīm dzīves vējdzirdnavām, kuras tikai griežas un griežas bez apstājas un nedod kaut tikai vienu vienīgu brīdi atelpai tiem, kas mēģina tās pievarēt.
Tas bija kaut kas negaidīts. Kas spēcīgs. Spēcīgs jūtu strāvojums un domu mistrojums manā galvā. Iemesls tam varētu būt šodienas notikumi, kas mani gan šokēja, gan arī nostiprināja manu ticību tam, ka es, cīnīdamies ar vējdzirnavām, varu droši balstīties uz dažu līdzgaitnieku, pleciem. Un te nu šis domu mistrojums ir - digitalizēts un pieejams plašākai sabiedrībai. Ar cieņu pret Tevi, lasītāj, Tavs Cepumz.
Post with 1 note
Internets mūslaikos.
Internets ir viena no aktuālākajām lietām, kas šobrīd pastāv. Tas ir kļuvis par ikdienas dzīves sastāvdaļu. Kādam pat par pamatsastāvdaļu. Šis globālais tīmeklis no slepenas raķešu palaišanas un pozicionēšanas programmas ir kļuvis par visu pasauli aptverošu tīklu. Tīklu, kurā mēs, cilvēki, varam atrast teju jebko, rakstīt teju jebko un publicēt teju jebko.
Internets, manuprāt, ļoti precīzi atspoguļo mūslaiku cilvēka garīgo attīstību, interešu loku un pozicionē cilvēku kā informācijas patērētāju. Ir tik daudz dažādu ziņu portālu un citu vietu, kurās iegūt dažāda veida un dažādas formas informāciju. Šī informācija plūst cauri mums un daļa no tās paliek mūsu atmiņā, mūsu zemapziņā. Reiz es dzirdēju teicienu : “Tu vari spriest par cilvēku pēc avīzes, kuru tas lasa.” Šo teicienu es ļoti labprāt attiecinātu uz esošo situāciju mūsu informācijas vidē. Es domāju, ka ir vairāk kā skaidrs, ka cilvēks, kurš lasa ziņas tādos intetnetresursos kā bbc.com *, skynews.com * vai arī kaut vai mūsu pašmāju delfi.lv *sakrās daudz un dažādu informāciju, kas pārklājas un šis cilvēks ar informāciju papildinās tik ļoti daudzās dzīves sfēras. Protams, varbūt kāds izmanto vienu vai otru ziņu portāli tikai tāpēc, ka vienā portālā ir kvalitatīvi raksti par politiskajām norisēm, savukārt citā ir ļoti labi raksti par sporta pasaules notikumiem. Tas viss ir iespējams, mēs taču dzīvojam liberālā sabiedrībā, kurā ir brīva pieeja interneta dažādajiem resursiem!
Runājot par sevi, es varu teikt, ka esmu viens no tiem, kas ziņu portālus kombinē. Vienā portālā es lasu pasaules aktuālākos jaunumus jautājumos par ekonomiku, politiku un starptautiskajām attiecībām, vēl vienu ziņu portālu esmu iecienījis tāpēc, ka tajā ir ļoti labi un kvalitatīvi raksti par sporta pasaules aktualitātēm un ir arī viens pašmāju interneta medijs, kas iekarojis manu uzticību un cieņu, kuru, pašsaprotami, lietoju, lai uzzinātu jaunumus, ja runa ir par Latviju un pr notikumiem, kas saistīti ar Latviju. To visu papildinu ar iknedēļās pašmāju žurnālu Ir *un arī televīzijas kanālu CNN *un Euronews *ziņu izlaidumu skatīšanos. Taču ne par to ir šis stāsts …
Domāju, ka es neesmu vienīgais, kuru sāk uztraukt tas, ka aizvien vairāk un vairāk cilvēku uzskata, ka viena stulba frāze kā piemēram šobrīd tik aktuālāHuļi bļoda netīra?ir vienkārši superīgākais notikums un, diemžēl, arī pašmāju mediji atspoguļo šo idiotisko gadījumu kā valsts nozīmes ziņu. Būšu godīgs un mazliet rupjš - bļeģ jūs vispār saprotat cik daudz šādu huiņu top katru piektdienu? Vienkārši šo nofilmēja, iemeta YT ** un visi tagad kruti! Davaj, taisam augšā huiņu, tirgojam t-kreklus ar simboliku, viss zaibis, skalojam prātus un degradējam sabiedrību! - taču būšu patiess. Cilvēki! Jūs vispār saprotat, kas ar jums notiek? Jā, ne ar visiem, taču atveriet acis plašāk un padomājiet uz brīdi par šo - Cik bieži Tu saskaries ar stulbiem ierakstiem blogos (šis pieder pie tiem)? Cik bieži Tu sastopies ar lopā piedzērušos 13 gadus vecu meiteni, kurai varpāriet pārivesela armāda puišu un kura pēcāk ar to leposies? Cik bieži Tu sastopies ar cilvēku stulbumu, ja runa iet par kaut ko patiesi svarīgu un nopietnu?
Un nu tāds kā sava veida skarbais piemērs par augstāk minētoHuļi bļoda netīra?Vai atceries, lai divas dienas pēc tam, kad zinātnieki, kas darbojas CERN (iegūglē pats, man slinkums skaidrot) atklāja un pierādīja Higsa bozona jeb Dieva daļiņas eksistenci, kāds būtu izlaidis t-kreklu sēriju ar uzrakstiem, kas liecinātu par šo, no tiesas svarīgo, zinātnisko atklājumu? Es arī nē. Vēl viens piemērs. Šovakar, kā visi zina, ir Helovīns. (jēj, super, bariem mazi sīči staigās un diedelēs saldumus) Taču vai Tu, lasītāj, atceries, kad būtu bijusi pēdējā reize, lai kāds bērns būtu nācis pie Tevis nevis Helovīnos, bet gan šīs tradīcijas latviešu versijā - Ķekatās? Jā, arī šoreiz varu teikt, ka neatceros. Ar to visu es vēlos patiekt, ka mūsdienu internetvide ietekmē cilvēkus vistiešākajā veidā un tā ir padarīta pārāk pārsātināta. Un vispār, es uzskatu, ka ir jāizveido sava veida sistēma, kas sadalītu cilvēkus tādā kā riska grupāspēc kurām arī noteiktu interneta potenciālo ietekmi uz konkrētās personas rīcību un uzvedību. Tas palīdzētu, pirmkārt, attīrīt internetvidi no daudziem liekiem mēsliem, otrkārt, tas popularizētu zinātni sabiedrības vidū, treškārt, tas nodrošinātu normālu informācijas fonu, ceturtkārt, tas izslēgtu iespēju, ka potenciālie masu slepkavas un maniaki varētu gūt precīzu, es pat teiktu, pārlieku precīzu, informāciju par saviem potenciālajiem upuriem.
Pie pēdējā vēlos īpašā gaismā (negatīvā, protams) izcelt Andersu Breivīku. Šis maniakālais cilvēks divus gadus gatavoja savu šausmīgo nodarījumu ne tikai Norvēģijas darba partijai un visai Norvēģijai, bet arī visai pasaulei kopumā.Viņš mierīgu sirdi ar interneta starpniecību iegādājās visu nepieciešamo, lai izveidotu bumbu, kas Oslo centrā nogalināja astoņus cilvēkus, nopirka ieročus, lai nogalinātu vēl vairākus desmitus cilvēku Ūtejas salā. Tas viss tikai tāpēc, ka pirms vairākiem gadiem viņš internetā atrada kādas ultralabējās ekstrēmistu grupas mājaslapu un ietekmējās no tās.
Visa šī ieraksta pamatdoma ir ļoti elementāra - padomā par to, kā internets un tajā pieejamā informācija ietekmē Tevi un tos, kas ir Tev visapkārt. Ļoti ceru, ka vismaz vienam vienīgam cilvēkam paliks atmiņā kaut tikai viena frāze no tā, ko es šeit uzrakstīju.
* Tā nav reklāma konkrētajiem masu medijiem, es tos nosaucu tikai un vienīgi kā piemērus.
** YT atšifrējums ir youtube.com
P.S. Ja godīgi, tad es tā īsti nemaz neticu, ka atradīsies kaut viens vienīgs cilvēks, kas izlasīs visu rakstu pilnībā, no sākuma līdz beigām.
Ar laba vēlējumiem Tev, Tavs Cepumz.
Mazais smiekls svešā miestā.
Patiesību sakot, ir pagājuši tieši četri mēneši kopš mana pēdējā ieraksta. Un, lai arī sāka likties, ka blogu esmu aizmirsis, varētu pat teikt, tas man kļuva lieks, es tomēr nespēju tā simtprocentīgi un dzelžaini pateikt - nē, es vairs nerakstīšu, lai publicētu!
Es to nespēju. Vājība. Profesionālā? Diezin vai, jo, ja es būtu profesionālis, tad rakstītu biežāk un labāk. Bet varbūt tieši tāpēc es esmu amatiera līmenī, ka rakstu tik reti? Tik reti varu just kritiku un viedokli no cilvēkiem, kuros ir vērts ieklausīties, jo latviešu valodas skolotāja, nu, viņa mani ne tikai nesaprot, bet arī nemaz necenšas to darīt. Viņa necenšas saprast un, pietam, viņa lasa tikai tos garadarbus, kas, loģiski, ir paredzēti labošanai, tātad, nekādas jēgas no tādas kritikas, jo, redz, es domājot nepareizi. “Kā tad ir pareizi, skolotāj? Es taču domāju pats par sevi, es neesmu spējīgs domāt tāpat kā Jūs! Kur slēpjas loģika? Kur ir tas āķis, kas atšķir jūsu Pareizo domāšanu no manējās Nepareizās?” Pateikšu priekšā, ka atbildi uz šo jautājumu neesmu saņēmis vēl šobaltdien un, domājams, ka nekad arī nesaņemšu.
Šo četru mēnešu laikā es esmu piedzīvojis diezgan daudz dažādu notikumu. Daudz pozitīvu lietu, pietiekami daudz negatīvu lietu arīdzan. Īsāk sakot - dzīve ir līdzsvarā, jo pie katras labās lietas ir pa kripatiņai sūda, kas pielipis un ne par ko nevēlas atlaist to labo, lai varētu pilnībā ļaut man izbaudīt dzīvi. Taču tas jau ir normāli un tas nav pat necik ievērības cienīgs. Vienkārši - garāmejot atgādinu vairāk jau pats sev, nekā Tev, lasītāj, kādu paša pārbaudītu dzīves gudrību.
Tomēr pēdējo dienu notikumu lika man atvērt savu blogu vēl vienu reizi un palasīt ko esmu rakstījis agrāk. Savāda sajūta. Pat mazliet sirreālistiska, jo, dažbrīd, rodas sajūta, ka to rakstījis ir kāds cilvēks nevis es. Tāpat ir arī interesanti novērot to, kā laikam virzoties uz priekšu, ir mainījies rakstu saturs. Ir daudz pozitīvo emociju, taču pagadās arī pa kādam self-destructive ierakstam. Tas viss pieder pie lietas. Tas viss pieder pie dzīves.
Tomēr ir lietas, par kurām es varu būt drošs un nešaubīties ne uz mirkli, jo, ja godīgi, tad šīs lietas ir tikai mirkļa garumā. Mirklis var būt garāks, vai īsāks, taču emocijas (jā, jā, es runāju par emocijām) ir īslaicīgas. Tomēr, bez emocijām jau nemaz nevar. Un šajā nedēļas nogalē es piedzīvoju ļoti daudz. Ļoti, ļoti daudz. No sajūtas, ka nu ir sūdi, ir reāli sūdi un es krītu lejā vārda tiešākajā nozīmē, līdz sajūtai, ka es lidoju (šoreiz gan morāli) un lidoju augstāk nekā spēju atcerēties, ka esmu kādreiz lidojis. Un tas viss vienā nedēļas nogalē, un tas viss ar mani, un tas viss ir pārdzīvots un emocijas ir izjustas, un tas viss tikai tāpēc vien, ka dziļi sevī jau labu laiku biju nosolījies darīt visu iespējamo, lai tieši šajā sestdienā tiktu tālu prom no mājām un pavadītu laiku ar cilvēkiem, kurus, laikam jau, varu saukt par savdabīgākajiem zvēriem Rīgas zooloģiskā dārza simtgades jubilejas svinībās. Ja Tu, lasītāj, šo nedēļas nogali nepavadīji ar mani, tad Tev nav lemts saprast šo vārdu nozīmi pilnībā, jo tikai tas, kurš izjuta tās emocijas, kas valdīja konkrētajā laikā un vietā, spēj saprast šo vārdu nozīmi. Taču ne vārdos slēpjas doma, ne šajā nedēļas nogalē slēpjas doma, doma slēpjas sajūtā.Fīlingā.Tā doma ir tāda, ka tikai esot īstajā laikā un īstajā vietā, Tu, mans lasītāj, varinoķert fīlingu. Tikai tā un nekādi savādāk.
Un mans fīlings ir tāds, ka ir vieta šai pasaulē, kas nav nemaz tik tālu no manis, kur varu justies kā princis savā pasakā, jo mani tur nepazīst. Es tur esmu svešinieks. Un es nepazīstu vairāk par trīs, četriem cilvēkiem tur. Es nepazīstu pilsētu, es pat nezinu kur īsti atrodos, ja man jautā. Es jūtos tā, itkā būtu milzu izplatījumā, kur kompass un karte visu tikai sabojātu, patiesību sakot, es esmu vietā, kur kompass un karte nemaz neeksistē. Esksistē tikai konkrētais brīdis, tikai tābrīža sajūta, tikai un vienīgi. No ekstisenciālisma viedokļa esmu kā pirmatnējais cilvēks, jo visa mani orientēšanās ir tikai un vienīgi sajūtu līmenī. Un, patiesību sakot, labi vien ir, jo būt svešā pilsētā, svešā vidē un nezināt itin neko par pilsētas iekārtojumu ir lieliski! Īpaši lieliski, ja blakus ir otrs cilvēks, kuram Tu pilnībā uzticies un klusībā ceri, ka Tevi pat aizvedis kaut kur tālu prom neceļos, lai gan pēc 20 minūtēm Tev jābūt iepriekšnorunātā vietā (par kuras atrašanās vietu, starp citu, nav ne jausmas) un jāsāk tūcīties uz māju pusi. Tu ej līdzi savam pavadonim, Tu seko tam vēl ciešāk un izmisīgāk nekā Mēness seko Zemei, jo, atšķirībā no Mēness, Tu neriņķo pa elipsveida orbītu un Tuneesi spiests doties mājup. Tomēr, tajā pat laikā, kad Tu seko līdzi, Tu tiešām no visas sirds ceri, ka Tevi ievedīs citur, ka Tevi neaizvedīs uz vietu, kur Tev jāiet, Tu ceri, ka Tev būs lemts palikt pilsētā vēl mazliet. Nu vēl mazliet, bet, tomēr, tas izrādās par daudz prasīts. Lūk, tas ir fīlings.Tā ir tā sajūta, kuru nemaz vārdos ietērpt tā īsti neizdodas. Izdodas tikai liels vārdu jūklis kā man.
Paldies par šo nedēļas nogali, paldies par šo ierakstu, kuram nosaukumu domāšu tikai tagad, kad esmu nonācis pie noslēguma daļas, varu teikt tikai Tev, Zane. Paldies Tev! Tiešām. No sirds. Liels. Tev. Paldies. Tagad lasu grāmatu un autors šad un tad, lai uzsvērtu vārdu svarīgumu dialogos katru vārdu veido kā atsevišķu teikumu un tas darbojas, ko? Lai nu kā, jau tūkstošo reizi kopš vakardienas rīta, saku paldies visiem, kas padarīja šo manu nedēļas nogali tik lielisku un tik izdevušos!
Ar cerību, ka šādu nedēļas nogaļu būs vairāk, Tavs Cepumz.
Post with 1 note
Patiesība?
Šodien vēlos runāt par ļoti globālu un gudru lietu - dzīves patiesību. Ikkatrs savā dzīvē esam bijuši tādā situācijā, kad domājam par dzīves patiesību un vērtību. Šodiena ir tā diena, kurā es domāju par to, bet kas tad ir dzīves patiesība?
Es esmu gļēvs. Gļēvs no papēžiem līdz matu galiem, lai gan, es uzskatu, ka šoreiz tā ir, gluži vienkārši, labāk. Nekādu garu, bezjēdzīgu runu, kas drīzāk atgādina citātus no simts reizes redzētām amerikāņu filmām, kā normālu un nopietnu sarunu. Tieši tāpēc, būdams gļēvs, rakstu šeit - blogā.
Mana šodienas lielā atklāsme ir tāda, ka dzīves patiesība ir vienkārša - dzīvot tā, lai citus visu laiku sāpinātu, iegāztu, nostādītu muļķa lomā. Kad šonakt, mazliet pirms plkst. 3.00 naktī, gāju gulēt, es biju saskumis par to, ka mana futbola favorītizlase zaudēja cerības iekļūt EČ 1/4 finālā.
Kad pamodos un devos strādāt, es, gluži nejauši, guvu apstiprinājumu tam, ko dzirdēju un ko man teica jau mēnesi, bet es, muļķis būdams, neticēju ne vārdam, ko man teica un visus, kas man ko tādu teica sūtīju trīs mājas tālāk.
Kad šodien es beidzot ieskatījos patiesībai acīs, es sapratu, ka tā nebūt nav tā skaistule, kādu pazinu līdz šim. Tā, kā tagad izrādās, ir veca, krunkaina dāma, ar cigareti zobos un nedēļu neskūtām ūsām, kas spilgti kontrastē ar milzīgo, brūno un uzpampušo, no pārlieku lielas alkohola lietošanas, dzimumzīmi uz kreisā vaiga. Tāda, lūk, ir mana patiesība.
Un tieši tāpēc man rodas jautājums - kam, pie Velna, kam bija jānotiek, lai es šādu, vecu un neglītu veceni ( nē, es nelietoju šo vārdu kā pacančiki no rajona, bet gan kā literārās valodas vārdu, kas tiek lietots, lai apzīmētu vecu, neglītu sievieti ) redzētu kā izskatīgu un pievilcīgu jaunu sievieti, kurai ticēju un ļāvu sevi vadīt dzīves ceļā? Kam bija jānotiek?
Ar šo jautājumu prātā un apziņā, tieši tāpat kā ar seju, kuru augstāk esošajās rindkopās esmu sīki un detalizēti aprakstījis, došos savās turpmākajās dienas gaitās, jo ir jāgatavojās rītdienai. Rītdienai, kurai jābūt ellīgi skaistai dienai, jo beidzot ir noticis tas, ka mans draugs, ar kuru izaugu vienā smilšukastē rītdien oficiāli pabeigs 9. klasi. Ātri gan laiks skrien, khe. Starp citu, tikko iedomājos, ka es tagad ar vislielāko prieku atgrieztos tajā tālajā bērnībā, kad augām dienām spēlējos smilšukastē.
Tavs Cepumz.
Jauna vēsma.
Pagājis krietns brīdis kopš mana pēdējā ieraksta blogā. Diezgan krietns laiciņš, lai es varētu droši teikt, ka ir noticis tik daudz dažādu lietu, ka man nepietiktu pat ar 10 ierakstiem, lai visu apkopotu. Un, īstenībā, es to nemaz negrasos darīt.
Esmu nolēmis izaicināt ne tikai sevi, bet arī Tevi, dārgais lasītāj, tāpēc drīzumā sekos arī otrais raksts. Un jā, abi raksti nebūs latviešu valodā - tie būs angļu valodā.
Pirmais ieraksts būs mana runa, ko teicu šī gada 27. aprīlī, Cēsīs, kad biju Cēsu Draudzīgā Aicinājuma Valsts ģimnāzijā, kurā otro gadu pēc kārtas piedalījos konkursā “Latvija un latvieši”. Biju patīkami pārsteigts, ka man izdevās uzvarēt šajā konkursā divus gadus pēc kārtas. :)
” Relationships and Communication Among Youth in Latvia. “
Since the beginning of the human race, one of the biggest necessities was communicating. Can You even imagine our planet without any kind of communication? Just to be sure - I can’t. If people wouldn’t start to communicate among themselves, it wouldn’t be any surprise, if human race would still be at the level of cavemen. Of course, this is not the main idea of my speech.
Talking about Latvia, I can say that Latvian youth is really communicable. Why do I think so? Just because I have seen youngsters in different countries and, to my mind, Latvian youngsters are most communicable. I’m talking about simple things, like helping tourists to find the way or giving them small piece of advice where to go and what to visit. In my humble opinion, Latvia is one of those countries, where youth still prefers talking face to face, not by the Internet. And that’s great, because modern technologies are destroying any kind of personal communication and that’s, to my mind, just awful! Personally for me, it is great pleasure just to chat with my friends face to face and see their emotions, hear their laugh and see their smiles. I guess, that personal communication is one of the greatest things that people have at all.
It is also important to remember that we, we - the youth - are the power and the future of Latvia and all the stuff connected with Latvia. We are generation what have all the chances and power to change the future of Latvia rapidly. And, of course, we can’t forget our biggest treasure - our language. In my opinion, it is our duty not just to talk and use Latvian, but it is our duty to care about it and to save it as long as possible, because nation without it’s own language is not a nation - it’s just bunch of people, who are living at the same place.
As my English teacher once said : “It’s wonderful when You know 10 languages, it’s even better when You know 20 languages, but it is perfect when You know Your native language as good as You can. It’s the best thing in whole the world, if You’re able to use Your language to express Your opinion about all the things happening on the Earth!” I completely agree with my teacher. Instead of this I’d like to say that language is like a key to a hidden door. The more languages You know, the more keys You have. Every key opens door and makes Your world wider, Your life better and Your mind brighter.
In conclusion I’d like to say that it doesn’t matter what kind of profession You are going to choose in future, it doesn’t matter where You’re going to live, it doesn’t even matter what will You think about Latvia, the only thing that really matters is - will You remember Latvian language, Latvian traditions and will Your heart be Latvian or foreign.
Post with 1 note
Skarbas rindas [ ? ]
Ja kristu Tu, es tikai smietos,
Ja nespētu Tu celties, es turpinātu smieties,
Ja tomēr censtos, es grūstu Tevi zemē un spertu Tev ar kāju.
Krīti, nevīžīgais lops!
Krīti un nekad vairs necelies!
Es vēlos dzīvot savu dzīvi pats,
Bez Tevis …
Post with 1 note
Smadzeņu funkcija.
Man šodien ir morālās pohas. Ļoti smagā formā. Jūtos necik labāk kā tas reperis, kurš skaitīja rīmes pagājušajā sestdienā pēc savas uzstāšanās, kad es ar puišiem izsvilpu viņu, jo tas ko viņš skaitīja bija pilnīgs sūds un nebija nekādu atskaņu. Tiešām skumjš gadījums.
Māte Terēze, stāvi man klāt, jo turpmākās dažas dienas būs vienkārši pretīgas. Tu esi spējīgs iztēloties kā jūtas tomāts, kuram pārbrauc pāri smagā mašīna un tad viņu ieliek vienā skārdenē ar sapuvušām šprotēm? Ja Tu vari to iedomāties, tad Tu ideāli sapratīsi, kā es tagad jutīšos dažas turpmākās dienas. Lai vai kā, atliek vien sevi pārvarēt un dzīvot tālāk ar domu pār rītdienu, parītdienu vai mēnesi uz priekšu. Gotta’ think positive.
Vakardienas ballītē, neskatoties uz visu, ieguvu divas labas lietas. Pirmā no tām ir tiešām sirsnīga un negaidīti atklāta un patīkama saruna ar klasesbiedreni ar kuru man ir no tiesas sarežģītas attiecības un otrā lieta, kas arīdzan ir svarīga ir tas, ka tagad viens otrs čoms mani vērtēs savādāk, jo es viņam pastāstīju šādus tādus sīkumus, kas, cik noprotu, atstāja nežēlīgu iespaidu uz viņu un uz viņa vērtējumu par mani. Lai gan ne viss bija tik labi, kā cerēju un tik labi kā vajadzēja. Stulbi jau liekas, bet es vakardien nepiedzēros. Nepiedzēros, lai gan ļoti gribēju. Pat nezinu kāpēc, taču es dzēru ar mēru un tieši tāpēc vien es biju skaidrā, lai gan es labprātāk būtu pilnīgi nesavācamā stāvoklī un mēģinātu iznest mājas nesošās sienas stūri ar galvu.
Kuce, smaidi! Es jūtos slikti.
Tavs Cepumz.
Post with 1 note
Izvēle.
Izvēle. Choice. Выбор.
Viens vārds. Tūkstošiem valodu. Viena nozīme.
Dzīves laikā mēs, cilvēki, izdarām tūkstošiem, miljoniem, miljardiem un varbūt pat vēl vairāk, izvēļu. Izvēle. Viens vienīgs vārds, kas sevī slēpj it visas emocijas, lietas un notikumus uz pasaules. Viens vienīgs vārds.
Ik dienu es, tieši tāpat kā Tu, izdaru simtiem izvēļu. Tās var būt ļoti vienkāršas un pat banālas izvēles, kā piemēram - es vēlos iedzert kafiju nevis tēju. Labāk gribu pirkt “Limbažu” pienu nekā tomēr nopirkt piena paku ar uzrakstu “Lāse”. Ik dienas tiek veiktas miljoniem, neskaitāmiem miljoniem izvēļu. Kā jau minēju, izvēle var sākties ar visparastāko piena pakas izvēli un, iespējams, beigties pie pasaules politiskās kartes, kad kāds Āfrikas despotiskais vadītājs vēlas pieteikt karu kādai citai valstij. Iespējams, ka tieši tagad, kamēr es rakstu, kāds jauns pāris Austrālijā izvēlas par labu abortam un kāds zinātnieks Irānā ir beidzot izvēlējies pārbēgt uz ASV un atklāt pasaulei patiesību par savas dzimtenes kodolprogrammu. Cilvēku izvēles ir savā starpā saistītas. Nu, vismaz, manuprāt, tā ir.
Iedomājies, ka Tu sēdi sabiedriskajā transportā. Pieņemsim, ka tas ir 6. tramvajs un Tu no Juglas gribi tikt uz Stacijas laukumu. Iedomājies? Tagad iedomājies, ka Tev blakus apsēžas inteliģenti ģērbies vīrietis uzvalkā un ar portfeli. Iedomājies arī šo? Tad Tev derētu iedomāties, ka šis vīrietis pēkšņi pieceļas kājās un izkāpj kaut kur pusceļā. Pirms izkāpšanas viņš jau iepriekš piecēlās un devās izejas virzienā. Kas ir pats dīvainākais, šis vīrs, kurš savu portfeli visu laiku turēja rokās, pēkšņi par to ir aizmirsis un atstājis uz krēsla pilnīgi blakus Tev. Esi pievarējis arī šo iztēles šķērsli? Tad tagad, kā pēdējo lietu iedomājies savu izvēli. Iedomājies to, ko Tu tālāk darītu. Tev nav ne mazākās nojausmas, kas ir tajā portfelī. Tajā varētu būt tiklab bumba, kā kompromitējoši materiāli par Solvitu Āboltiņu. Tajā portfelī, tajā nolāpītajā portfelī, kas atrodas turpat blakus Tev, varbūt teju jebkas. Pat gabalos sacirsts kaķis vārdā Tofiks, kurš agrāk laimīgi dzīvoja Mārupē, pirms viņu nenogalināja šis noslēpumainais vīrs. No Tavas izvēles, ko darīt tālāk, var būt atkarīga gan Tava, gan citu ļaužu turpmākā dzīve. Ja tā ir bumba un Tu to laikus atklāsi, Tu būsi varonis, kurš izglābis desmitiem tramvaja pasažieru dzīvību un par to Tevi apbalvos mūsu valsts prezidents un varbūt vēl kāds. Ja Tu atradīsi kompromitējošu materiālu par Solvitu Āboltiņu, kurā šī politiķe redzama pērkamu vīriešu [ prostitūtu ] sabiedrībā un nodosi to visu policijā, Tevi uzslavēs kā godprātīgu valsts pilsoni. Ja Tu atradīsi samaltu Tofiku, dzīvnieku aizstāvji Tevi nēsās uz rokām, jo Tu būsi parādījis pasaulei kādas šausmu lietas tiek darītas ar kaķiem Mārupē.
Es nebūt netēmēju uz to, ka 6. tramvajs ir bīstams teroristu, izvirtuļu vai kaķu slepkavu midzenis. Viss ko es vēlos, ir pievērst Tavu uzmanību, dārgais draugs, tam, ka ikdienišķas lietas var iegūt pavisam citu nozīmi, ja ar tām saistīta jebkāda veida izvēle. Izvēle, kas var mainīt ne tikai Tavu nodarbi turpmākajām 5 vai 10 minūtēm, bet, iespējams, izvēle, kas var mainīt tūkstošiem cilvēku dzīves uz mūžiem.
Padomā divreiz pirms izdari izvēli.
Tavs Cepumz.
Page 2 of 6
