Kīlings

Kīlings.

Ar Jums runā reisa Air Baltic, reisa Nr. 762 Oslo - Rīga kapteinis, Dainis Kalējs. Pareizs laiks - plkst. 21.03 un mēs esam veiksmīgi piezemējušies Rīgas lidostā. Paldies Jums par to, ka lidojāt ar Air Baltic reisu Nr. 762 un ļoti ceru, ka drīzumā tiksimies atkal, jo īpaši, ar Jums, Kīlinga kungs!

Mazliet smieklīgi, vai ne? Es biju aizmirsis par to, ka man ir savs blogs. Vienkārši aizmirsis. Dzīvē tik daudz dažādu lietu, notikumu, darbu, kas jāpadara un kopsavilkumu, kas jāuzraksta, ka tā prāta un atmiņas daļa, kas atbild par to, lai Kīlings rakstītu savā blogā un dalītos savos piedzīvojumos un pārdzīvojumos ar Tevi, lasītāj, bija vienkārši atslēgusies. Tik daudz daru studiju labā, ka man vienkārši trūkst spēka rakstīt. Gan fiziski, gan morāli.

Tev ir bijis tā, ka Tu pamosties no rīta un saproti, ka šodien ir lieliska diena, lai padalītos ar kādu citu cilvēku ar savu iekšējo pasauli? Ir bijis tā, ka Tu pamosties un nodomā, ka šodiena ir tā diena, kad noteikti ir jāsaņemas, jāatver dators, jākoncentrējas un jāuzraksta dažas vārsmas blogā? Man tā ir bijis. Bet nav laika. Dzīve Rīgā ir tik strauja, tik prasīga un tik gardi notiesā manas pēdējās brīvā laika paliekas, ka man, tīri fiziski, nav laika, lai ierakstītu kaut ko, kas sasāpējies šeit. Lai ierakstītu, lai Tu vari to izlasīt. Nu nav. Un tas ir skumji.

Tiesa, tas nemaina faktu, ka ir dienas, kad es braucu sabiedriskajā vai sēžu lekcijā, malkoju tēju pusdienu pārtraukumā vai vienkārši pastaigājos pa galvaspilsētas ielām un iedvesma mani apciemo. Uz brīdi. Uz pavisam īsu brīdi. Taču ar šo īso brīdi pietiek, lai atcerētos par to, ka man joprojām patīk rakstīt! Es to izbaudu. Un, kaut arī es rakstu ļoti daudzus darbus studiju ietvaros, tomēr man trūkst tā radošā lidojuma, man trūkst iespējas rakstīt tāpat vien. Rakstīt tāpēc, ka es gribu un tāpēc, ka mana iztēle darbojas un es redzu, es izdzīvoju to, ko redzu.

Kā šobrīd. Šobrīd, kad es rakstu Tev, lasītāj, lai Tu zinātu, ka es mainu savu vārdu. Kopš šodienas es būšu Kīlings. Tā vienkārši. Lai Tev vieglāk mani atrast pasaules kartē. Tas ir uzdevums Tev - atrodi mani kartē un pastāsti man, ko Tu tur esi redzējis. Ko saki? Varēsi?

Kīlings.

Everyday struggle at Uni.

Everyday struggle at Uni.

(via fullmoondesires)

thekikaphotography:

Homework for study course “Photography as communication”. I took some photos of people at student hotel i live in right now, how they take selfies. While they were taking selfie, i took picture of them taking it and then uploaded their selfie on instagram with useless text under the photo. This was something different from the things i have done - i met new people, heard their stories and got some interesting photos.

thekikaphotography:

Homework for study course “Photography as communication”. I took some photos of people at student hotel i live in right now, how they take selfies. While they were taking selfie, i took picture of them taking it and then uploaded their selfie on instagram with useless text under the photo. This was something different from the things i have done - i met new people, heard their stories and got some interesting photos.

Kamēr vieni ir “Positivus”, citi atrod lielisku alternatīvu.

Kārtējais 2013. gada vasaras piedzīvojums ir noslēdzies. Šis bija pavisam īpašs un ļoti gaidīts brauciens. Kādas ļoti lieliskas meitenes dzimšanas dienas svinības. Teiksiet, ka tas nav nekas īpašs? Teiksiet, ka daudz ir tādu “lielisku meiteņu”? Sakiet! Droši, sakiet, es neiebilstu un nestrīdos. Taču šoreiz ir kāda ļoti īpaša nianse - ja neesi cilvēku pusgadu saticis un neesi ar šo cilvēku pusgadu, aci pret aci, runājis, tad tas viss ir divtik, nē, pat trīstik (tāds vārds eksistē?!) svarīgi un īpaši! Un tā bija šoreiz, 2013. gada 20. jūlijā.

Braucienu biju jau izplānojis līdz pēdējam sīkumam un biju sagatavojies braukt ar to pašu sabiedrisko, kuru es tik ļoti gaidīju agrāk, pirms pusgada. Pirms pusgada šis sabiedriskais transports bija pats ērtākais, ātrākais un visādā citā ziņā labākais sabiedriskais transports pasaulē. Taču šoreiz mani vecāki mani pārsteidza - paši piedāvāja aizvest visu tālo ceļu no mājām līdz svinību vietai. Protams, es nebiju muļķis un neatteicos.

Kad atbraucu, tad es sekundes desmitdaļā sapratu, ka esmu nonācis īstajā vietā. Ne ģeogrāfiskā ziņā, nē! Garīgā ziņā. Kad jubilāre iznāca ārā no mājās, lai mani sagaidītu, ak Dievs, kā es priecājos viņu redzēt! Smaids no lūpām nebija dabūjams nost un arī viņa priecājās līdzi man. Tas ir tik prātam neaptverami - satikt cilvēku, sajust viņu pusmetrā no sevis, ja šis cilvēks nav redzēt pusgadu. Ar vārdiem tādas sajūtas nevar nodot tālāk, tāpēc sīkāk nemaz neturpināšu rakstīt, tāpat nesaprast.

Laiks ritēja uz priekšu un es sāku iejusties kompānijā. Pašsaprotami, ka es tur faktiski nevienu nepazinu un man 90% viesu bija pilnīgi svešinieki. Tomēr vai tad tāpēc dzīve nav tik lieliska, ka var iepazīties ar visvisādiem cilvēkiem un iepazīstināt ar sevi?! Manuprāt, šonakt atklājās vēl viena dzīves vērtība un varētu teikt pat daļa dzīves būtības - katru reizi, kad Tu iepazīsties ar jauniem cilvēkiem un iepazīstini cilvēkus ar sevi, Tu iepazīsti pats sevi aizvien vairāk un labāk.

Vakara gaitā pārliecinājos, ka pasaulē ir daudz dažādu cilvēku, bet visi šie cilvēki, kas bija svinībās, ir tik ļoti atvērti! Kā jau minēju, tad lielāko daļu no cilvēkiem es redzēju pirmo reizi, tāpēc vēlāk, vakarā gaitā, kad sākām runāt par visādām lietām, viņi deva iespēju arī man pastāstīt par sevi un par savām, nu jau bijušajām, skolas gaitām. Tās lietas, kas man liekas tik pašsaprotamas, ikdienišķas un nebūt ne īpašas, citiem liekas kaut kas pavisam jauns un neparasts. Sarunu gaitā noskaidroju, ka ar maniem uzskatiem par skolu un attieksmi pret mācībām nevienu citu skolu kā savu mīļo EGAVĢ es absolvēt nevarētu, jo citās skolās man, gluži vienkārši, neļautu darīt ne pusi no tām lietām, kuras es darīju EGAVĢ. Tas man liekas dīvaini, jo visas tās lietas, kas darītas skolā liekas tik ikdienišķas, ka tām netika pievērsta īpaša uzmanība, tomēr, kad parunā ar citu skolu audzēkņiem, tad saproti, ka sava skola vienmēr sirdij ir tuvāka.

Lai nu kā, bet visa šī ieraksta galvenā doma ir tāda, ka es no sirds vēlos pateikties jubilārei, kura mani uzaicināja uz savām svinībām un deva iespēju iepazīt tik daudz jaunu un foršu cilvēku. Kā arī noteikti pateikties visiem viesiem, kas tur šonakt bija un sastādīja man kompāniju! Paldies jums visiem par šīs vasaras foršāko pasākumu! Liels paldies, tiešām! :)


Tavs Cepumz.

                

Pīles padoms.

Es parasti tādas lietas nepārrakstu, bet šī te mani tiešām paķēra. Ļoti labs padoms puišiem, manuprāt.

No matter how horrible Your ex was, or what she did to You, never trash talk her to girls You meet. Simply say “Sadly, our relationship fell apart; I hope she finds happiness,” and change the subject.

Oriģinālposts šeit - https://9gag.com/gag/a5dNXQg

Tavs Cepumz.

                  

Jāņi v. 2013

Ir pienācis laiks mazliet pastāstīt par to, kā man gāja Jāņos šogad. Divas dienas. Šogad svētki pavisam īpaši, jo dažas dienas pirms tiem absolvēju savu skolu. Bet ne tikai tāpēc vien tie beigu beigās izvērtās īpaši.

23. jūnija vakarā man bija tādi Līgo svētki, kādus vēlējos pēdējus divus gadus. Klusus, mierīgus, bez steigas un galvassāpēm nākošajā rītā. Tiešām tādas patīkamas pārmaiņas. Vakara spilgtākie notikumi bija mazs šautriņu mešanas turnīrs ar tēvu un kas ļoti, ļoti īpašs. Uzgāju vectēva vinila plašu kolekcija. PSRS laika “Мелодия” plates. Zināju, ka ir arī plašu atskaņotājs, bet nebiju drošs vai tas strādā. Tā kā man bija gan laiks, gan gribēšana, gan iespēja, tad es nolēmu pārbaudīt vai tas atskaņotājs pilda savas funkcijas. Paņēmu rokās, manuprāt, ļoti vērtīgu plati. 1987. gada Queen albumu ar tādiem mūsdienu klasiskajiem hitiem kā “Don’t Stop Me Now” un “We Are The Champions”. Uzstādīju atskaņošanas ātrumu uz 33, uzliku adatiņu uz plates un ieslēdzu atskaņotāju. Vārdos neaprakstāms bija mans pārsteigums, kad čerkstoņa kļuva par Fredija Merkūrija balsi! Tas bija ļoti maģisks brīdis. 26 gadus veca plate, vēl vecāks atskaņotājs, un viss strādā! Vienīgi adata būtu jādabū jauna, lai skaņa labāka. Ar to viss nebeidzās, jo man izdevās atrast kādu pavisam īpašu plati ar latviešu dziesmām. Ieraudzīju, ka plates tituldziesma ir Baumaņu Kārļa “Dievs, svētī Latviju!” Starp citu, 1989. gadā ne pārāk daudzi Latvijas iedzīvotāji zināja, ka tā ir valsts vēsturiskā himna, tāpēc to ļāva ierakstīt platēs un necenzēja. Ieslēdzu plati un koris sāka dziedāt himnu. Jāsaka godīgi - patriotiskākais brīdis līdz šim šajā gadā.

Tā kā Līgo svētkus biju pavadījis mierīgi, varēju 24. jūnija vakarā doties uz Jāņu vakara balli kādā privātmājā aptuveni 14 kilometrus no manām mājām. Ļoti jauks pasākums bija. Paldies visiem, kas sastādīja kompāniju vakara/nakts gaitā! Ļoti daudz pirtī iešanas, garda alus dzeršanas, ozollapu vainagu pīšanas un desu cepšanas ugunskurā. Sanāca gan viens nepatīkams incidents nakts gaitā, taču tas viss beidzās labi un tāpēc nemaz nav ko domāt par to slikto, jo pasākums tiešām bija labs! Tā arī naktī gulēt negājām. Gan tiešraidē sekojām Kaspara Daugaviņa komandas cīņai par Stenlija kausu, gan ēdām brokastu pārslas ar jogurtu, gan līdz astoņiem rītā spēlējām galda spēles, jo visi pārējie jau sen bija mājās. Vārguļi, heh. Lai nu kā, bet astoņos ar kolēģi devos piekārtot pirti un tās apkārtni un tad ar kājām devāmies uz māju pusi. Pa kādām 55-60 minūtēm nogājām krietnus sešus kilometrus, kad mums beidzot izdevās nostopēt garāmbraucošo automašīnu, kas aizveda līdz pilsētai.

Īsāk sakot - svētki bija patiešām izdevušies, kolorīti, patīkami pavadīti un iegūts ļoti daudz jaunu iespaidu. Pat radies jauns mērķis, ko gribētos izpildīt - iegādāties jaunu plašu atskaņotāja adatu, lai varētu pilnvērtīgi klausīties vinilā apslēpto ritmu un vārdus.

Tavs Cepumz.

                 

barrymore95-kk:


In Peterhof.A trip to Saint Petersburg. June 2012 


Es atceros šo vietu. Un Tu?

barrymore95-kk:

In Peterhof.
A trip to Saint Petersburg. 
June 2012 

Es atceros šo vietu. Un Tu?

(via zanchiks)

Iekšējā paranoja.

Tas bija tik sen, ka neviens vairs pat neatceras, kad tieši tas notika. Tas bija tik strauji, ka neviens pat nesaprata kas īsti notika. Tas bija tik sāpīgi, ka neviens pat neiedomājās, ka sāpes mēdz būt ilglaicīgas un mokošas. Tas bija un ir vel šodien tieši tik dīvaini, ka vēl pat tagad nespēju samierināties ar notikušo. Joprojām ir dienas, kad jūtos kā izsists no sliedēm.

Manā prātā norisinās cīņa. Tā ir kā apsēstība. Es jau sen esmu samierinājies ar zaudējumu, jau sen esmu sapratis to, ka ir ūdeņi, kas aizplūst tālāk un nav iespējams tos apstādināt pat ar dambja palīdzību. Laika gaitā esmu ne vienu reizi vien analizējis un pārdomājis lietas, kas varēja būt par iemesliem tam, ka Tu aizgāji. Tu aizgāji, lai neatgrieztos. Tā vienkārši. Tu man teiksi, ka tas nav nekas īpašs? Varbūt Tev arī nē, bet man … Bet man tas bija kas ļoti īpašs. Tu man teiksi, ka tas ir jaunības dullums? Lai ir! Kas tam vainas? Vai tad ne jaunībā mēs, cilvēki, piedzīvojam lielākos pārsteigumus un izbaudām dzīvi kā nekad pēc tam? Katru reizi, kad atskan kāda no Tām dziesmām, mana atmiņa, lai Velns viņu parauj, atgādina man par to nakti, kad Tās dziesmas bija kas vairāk par dziesmām. Katru reizi es redzu Tevi, es redzu sevi, es jūtu to, kas bija. Jūtu, bet nejūtu. Muļķīgi, vai ne? Tas taču bija tik sen, ka neviens vairs pat tā īsti neatceras, kas bija, ar ko bija un kāpēc bija. Gluži tāpat kā neviens neievēroja mani Tev blakus, tā neviens nav ievērojis to, ka manis Tev blakus vairs nav. Tu pati esi to ievērojusi? Varbūt. Bet varbūt arī ne. Es neesmu Tev to jautājis un es Tev to arī nejautāšu, jo … man bail. Jā, man bail no Tevis.

Man ir tik ļoti bail no Tevis, ka es Tevi redzu visur. Iekšējā paranoja. Tā mani nomoka. Katru reizi, kad aizbraucu kaut kur ciemos, kad vienkārši aizeju uz veikalu pēc ikdienas precēm, abas reizes, kad esmu bijis pie Tevis, pilsētā, kura man uz mūžiem paliks saistīta ar Tevi, es visu laiku redzu Tevi. Vai zini, šādā apziņas plūsmā es reiz uzrakstīju dažas rindas. Vēlies tās izlasīt? Nevēlies, ja? Piedod, bet es tāpat tās uzrakstīšu šeit, lai Tu tās redzētu vienmēr.

"Es Tevi redzu visur,

kur kāju speru, tur esi Tu,

kur acis veru, tur esi Tu.

Taču,

kad jautāju sev : “kur Viņa ir?”

Es atbildi nedzridu, es to nejūtu un neredzu.

Kur. Esi. Tu? “

Izlasīji? Tev laikam nepatika, vai ne? Piedod, es neesmu pasaules dižākais dzejnieks. Kur nu pasaules, Latvijā ir daudz labāku dzejnieku par mani. Kāpēc es vispār sevi saucu par dzejnieku? Es taču pat nerakstu! Čaks bija urbānists, Bulis raksta par mīlestību, Ziedonis un Vācietis bija augstāka lidojuma dzejnieki. Bet es? Ko varu es? Es varu uzskricelēt pāris rindu uz papīra lapas un ar kautrīgu balsi lūgt, lai Tu tās izlasi.

Kas būs tālāk? Es arī turpmāk baidīšos no Tevis? Domā, ka tas ir normāli? Man bail, ka kādā dienā varētu vienkārši iet pa ielu un saskrieties ar Tevi. Zini, ja tā būtu, es laikam aizbēgtu. Nē, nopietni. Es aizskrietu prom. Tu esi mana lielākā balva, taču Tu esi mans lielākais bieds. Ironiski. Ironiski un sāpīgi.

Vai kādreiz pienāks tāda diena, kad varēšu Tev piezvanīt, apjautāties kā Tev iet un ko Tu dari, painteresēties par Taviem ceturtdienas vakara plāniem un piedāvāt iziet ārā? Nē, nē, nedomā, ka tas ir randiņš! Nebūt nē! Vienkārši papļāpāt. Kā draugi. Kā draugi, khe. Dīvaini, vai ne? Es un Tu, Tu un es. “Kā draugi” …

Klau, Tu neņem ļaunā, labi? Es nerakstu, lai Tevi nomelnotu, es nerakstu, lai Tev būtu jājūtas slikti. Tu tomēr jūties slikti? Piedod, es tā negribēju. Tie bija mani pēdējie vārdi Tev? Vai tomēr kādi citi? Es to vairs neatceros! Ak Dievs, esmu aizmirsis savus pēdējos vārdus Tev! Un man likās, ka tie uz mūžu paliks kā zīmogs manā atmiņā. Laikam jau tomēr nē. Klau, bet nopietni, neņem ļaunā. Es nezinu kāpēc rakstu par Tevi. Laikam jau tāpēc, ka neviena cita man nav par ko rakstīt. Nopietni, neņem visu šo tuvu pie sirds, labi? Varam tā sarunāt? Varam vai nē? Atbildi man, lūdzu! Klau, Tu neņem ļaunā, labi? Kā gan tas tā varēja sanākt, ko? Tu nezini? Es arī nē. Varbūt mēģināt vēlreiz? Kaut gan - kāda tam visam jēga, ja zini, ka beigas visam vienādas? Nē, vēlreiz nevajag! Vai vajag? Es nezinu. Palīdzēsi rast atbildi? Nē, ja? Nekas, es Tev nepārmetu, es pat Tevi atbalstu. Vai zini, ja es būtu Tavā vietā, man liekas, ka es būtu ļoti, ļoti dusmīgs. Tieši tagad. Tieši šobrīd. JA VISPĀR BŪTU IZLASĪJIS TIK TĀLU. Bet Tu neņem ļaunā, labi? Piedod, ja kaut kur kļūdījos. Piedod, ja kaut kad Tevi sāpināju. Piedosi man?

Tavs Cepumz.

              

Kādā dienā Rīgā.

Pirms dažām dienām devos sava veida atpūtas, sava veida pagodinājuma braucienā uz galvaspilsētu Rīgu. Cēlos ļoti agri, ceļš, kā parasti, likās ļoti tāls un brauciens - ļoti ilgs un nogurdinošs. Tomēr ne par to ir stāsts. Stāsts pat nav par to, kur un kāpēc es biju, jo arī tas, lai arī ir pozitīvi un nozīmīgi, nekādā veidā nespēj sacensties ar to sajūtu gammu, ko piedzīvoju.

Tas par ko es tiešām vēlos padalīties ar Tevi, lasītāj, ir mani iespaidi par ekskluzīvu ekskursiju Kara muzeja ieroču glabātuvē. Tur ikdienā nelaiž iekšā, bet, sakarā ar to, ka es biju ar LU VVF fakultātes profesoru, man tika dota iespēja apskatīt muzeja ieroču krājumus. Ieejot telpā, man aizrāvas elpa. Nekad mūžā nebiju redzējis tik daudz un dažādu šaujamieroču vienuviet. Pietam, no tik dažādiem vēstures posmiem. Katrs ar savu unikālu stāstu, katrs nonācis Kara muzejā savādāk.

Mums ne tikai pastāstīja par dažādiem ieroču modeļiem, to uzbūvi, to vēsturi un visu pārējo, bet arī iedeva paturēt rokās un izjust daļiņu vēstures uz savas ādas. Drīkstēja pat pamēģināt kā būtu ar ieroci tēmēt un it kā šaut, lai gan, protams, tajos nav ložu. Bet tāpat - tā sajūta! Tā sajūta, kad Tu paņem rokās 18. gadsimta beigās Afganistānā ražotu šauteni, kuras laidnē ir ar roku inkrustēts porcelāns un ļoti dārgs koks, tā sajūta ir fenomenāla. Nekad mūžā nebiju tik tuvu saskāries ar vēsturi tās vistiešākajā izpausmē. Ekskursijas laikā es dabūju savās rokās paturēt gan latviešu strēlnieku šauteni, gan vācu šauteni kuras līdzinieces nogalināja tūkstošiem latviešu. Man bija unikāla iespēja ieskatīties II Pasaules kara laika snaipera šautenes optiskajā tēmeklī, paturēt to rokās un saprast cik ērti/neērti ar tādu bija pārvietoties. Bija arī iespēja paturēt rokās II Pasaules kara Latviešu 15. leģiona karavīra automātisko ieroci MP-44 uz kura laidnes bija piestiprināts Dzelzs krusts un vēl daži citi apbalvojumi, kā arī uzkrāsota miroņgalva un sauklis : “Nāvi iebrucējiem!” Turēju savās rokās gan S.W.A.T. tik ļoti iemīļoto MP-5, gan Izraēlā ražoto “Uzi”, gan vēl daudzus citus šaujamieročus.


Lūk, kas ir vēsture! Vēsture tās visīstakajā un vistiešākajā izpausmē. Nekādu grāmatu, nekādu attēlu. Viss ir pa īstam un var ar savām rokām izjust ieroča svaru, stobra garumu, pēcšaviena atdevi. Diez vai man kādreiz vēl būs šāda iespēja ieskatīties Kara muzeja ieroču glabātuvē. Tāpēc esmu tiešām priecīgs, ka izmantoju doto iespēju!

Tavs Cepumz.